Blogi

Zilonis, kas apsēžas

Eiropas Parlamenta (EP) novembra sesija Strasbūrā bija īpaša. Īpaša tādēļ, ka pāvests sniedza runu parlamentam - pēdējo reizi tas notika pirms 30 gadiem. Īpaša arī tādēļ, ka Deniss Mukvege šīs sesijas laikā ieguva Saharova balvu par nopelniem cilvēces labā, ārstējot izvarošanas upurus – sievietes Āfrikā. Uz šī fona šī man pašam bija pirmā reize Strasbūrā un sesijas laikā, tāpēc arī personīgi notikums bija ļoti īpašs. Ļoti analītisku un kritisku skatu pagaidām atstāšu tiem, kas tur jūtas kā zivis ūdenī, tāpēc padalīšos ar pirmajiem iespaidiem par cilvēkiem, dzīvi un darbu Eiropas Parlamenta sirdī.

EP galvenā mītne karu krustcelēs

Sesijā EP dodas reizi mēnesī, kas deputātiem un personālam nozīmē lidojumu vai 5 stundu braucienu no Briseles ar mašīnu (tautā pazīstamu kā „ceļojošo cirku”), vai arī braucienu no tās vietas, kur nu kurais atrodas. Mūsu grupas gadījumā sākuma punkts ir Latvija, un lidojuma grafikā nākamais punkts vairumā gadījumu būs Frankfurte, kam sekos pārbrauciens ar autobusu, jo tiešo reisu „Rīga-Strasbūra” joprojām nav.

Pati Strasbūra  nudien ir jauka pilsētiņa - neliela, bet kompakta. Apmēram Daugavpils lielumā, bet ar 2,5 reizes vairāk iedzīvotāju. Ļoti kārtīga un sakopta, ar skaistu arhitektūru, kur var novērot gan vācu, gan franču pieskārienu, kā nekā, pilsēta bija strīdu punkts un karu iemesls starp abām valstīm vairākas reizes, tādēļ top skaidrs simboliskais iemesls EP sesiju veikšanai tieši Strasbūrā.

EP iekštelpas - labirints

EP ēka atrodas pilsētas nomalē, tur arī virkne citu institūciju. Nonākot parlamenta ēkā, paveras jau pavisam cita arhitektūra. Viss EP komplekss sastāv no četrām savienotām mājām - Vinstona Čērčila, Salvadora de Madariagas, Pjēra Flimlina un Luisa Veisa. Pirmās divas celtas 70.gadu beigās, nākamā 90.gadu sākumā, bet zināmākā -  stiklotā Luisa Veisa ēka - 90.gadu beigās. Tomēr tas, kas visām ir kopīgs, ir nepārprotamā apziņa no paša pirmā skatiena, ka šīs ēkas veidotas ierēdniecībai, administrācijai, pārvaldei un visam citam, ar ko tipiski asociējas Eiropas Savienība (ES). Ārēji var redzēt gaišus toņus un stiklotas sienas - atklātība un gaišums, kas iedvesmo uzticību. Bet iekšā...

Tas ir vienkārši labirints! Pat ja viss, kas Tev ir jāizdara kā žurnālistam, lai nonāktu pie plenārsēžu zāles, ir jāieiet Flimlina mājā, jāuzbrauc ar liftu uz Čērčilu, jāpāriet pār tiltu uz Veisu, jāatrod lifts, kurš darbojas, vai jāatrod kāpnes, kas ir noslēptas prom no galvenajiem gaiteņiem, lai tikai trāpītu uz pareizo stāvu, kur var šķērsot iekšējos tiltiņus (līdzīgus kā Galerijā centrs). Tikai tad Tu nonāktu pie ložām. Labi, tas vēl ir salīdzinoši vienkārši, bet, kad pašrocīgi vēl jāatrod kāda ne tik centrāla telpa, tad gan nevienam vien, tai skaitā arī deputātiem, ir problēmas. Tāpēc ierosinu gleznu skaitu gaiteņos samazināt, bet karšu skaitu - palielināt.

Vieta, kur viss notiek

Šis ārējās fasādes kārtīgums, varētu pat teikt skaistums, un iekšējais juceklis neviļus atgādina priekšstatus par nekārtībām Eiropas Savienībā kopumā. Tomēr par tiem cilvēkiem, kuriem Strasbūra jau ir asinīs, to būtu grūti teikt - jā, tur ir juceklis, bet tikai vērotājam no malas. Ir tāda sajūta, ka katrs, kurš šajā procesā ir iekšā - deputāts, tulks vai pieredzējis žurnālists - zina, kur viņam jābūt, cikos un kāpēc. Viņiem tā ir rosība, tā ir kulminācija visam mēneša vai pat mēnešu darbiem. Strasbūra ir vieta, kur viss notiek.

Mūsu grupai bija tā lieliskā iespēja pāris dienu laikā satikt gan Latvijas komisāru V.Dombrovski, gan Latvijas Vēstnieci ES I.Juhansoni, ĀM parlamentāro sekretāri Z.Kalniņu-Lukašēvicu, gan deputātus R.Zīli, A.Mamikinu, K.Kariņu, A.Pabriku, S.Kalnieti un I.Vaideri.

"Aukstie" un "karstie" deputāti

Ja vajadzētu šos cilvēkus iedalīt divās grupās pēc to attieksmes pret savu darbu, tad tās būtu aukstā un karstā. Aukstā grupa ir deputāti, kuri ir punktuāli, tieši, tehnokrātiski un par savu lauku stāsta konkrēti, nepasakot ne par daudz, ne par maz. Savukārt karstā grupa ir dedzīgi, apņēmīgi un mērķtiecīgi, kuri ir tik aizrauti ar to, ko cenšas panākt, ka varētu par saviem projektiem runāt stundām ilgi tikai tādēļ vien, ka pretim ir uzmanīgs klausītājs.

Tas, kas abas šīs grupas un visus šos cilvēkus vieno, ir kompetence un vēlme strādāt, un par nevienu no cilvēkiem neradās sajūta, ka viņi nezinātu, kāpēc tur atrodas, ka viņi būtu ieradušies slinkot, vai arī, ka viņu darbs būtu vienkāršs.

Katru dalībvalsti satrauc sava problēma

Visi sastaptie cilvēki nav zaudējuši fokusu, un cenšas panākt ko labu Latvijas labā, tomēr tai pat laikā, kas īpaši attiecas uz komisāriem un deputātiem, visām idejām un visiem likumprojektiem, ar ko viņi strādā, vienlaicīgi jābūt saistošiem arī pārējām 28 ES valstīm, lai tie jebkad tiktu pieņemti. Tas padara darbu grūtu, bet šiem cilvēkiem arī interesantu. Nav viegli vienlaicīgi vadīt valstis, kur katrai ir sava problēma - mūs satrauc Krievija, Kipru - Sīrija, Lielbritāniju - imigranti, Grieķiju - parādi utt. Kā panākt, lai valstis sāktu interesēties par jautājumiem, kas, iespējams, to nemaz neskar - tā ir šo cilvēku ikdiena, un tā arī būs Latvijas Ārlietu Ministrijas ikdiena visu nākamo pusgadu.

Kopumā plenārsesija Strasbūrā ir aktīva, bet arī ļoti smagnēja. Tas ir milzīgs mehānisms, un paiet gadi, līdz pilnībā var saprast, kā tas darbojas. Runa nav tikai par formālo institucionālo rāmi, bet arī visām neformālajām niansēm, kuras jāzina, lai spētu ko panākt. ES lēnie tempi nav neizdarības rezultāts, bet gan neizbēgamība darba apjoma dēļ. Viens no maniem pasniedzējiem, Krievijas sankciju kontekstā, ES salīdzināja ar ziloni, kurš varbūt ne pārāk ātri pieceļas, bet kad apsēžas virsū, tad visiem citiem zvēriem maz neliekas. Un tā tad laikam arī ir - trīs nedēļas Strasbūrā, kad likumprojekti tikai top un tiek apspriesti, zilonis lēnām ceļas, bet vienas nedēļas laikā, kad šie likumprojekti beidzot nonākuši Strasbūrā uz balsošanu, šis zilonis beidzot apsēžas un tad maz neliekas. 

Foto avoti: EP Photostream Flick.com, Crative Commons Licence

Pēdējās izmaiņas veiktas 10.12.2014

Atpakaļ uz sarakstu