Blogi

Prezidents kā laimes spēle

Tā kā man ļoti patīk iet uz visām vēlēšanām, ar nožēlu jāpieņem fakts, ka visticamāk nākamais prezidents nebūs tautas vēlēts.

Jā, zinu, tautas vēlēts prezidents ir "juridisks brāķis", un vispār nav jēga no tautas vēlēta prezidenta, ja tā pilnvaras netiek palielinātas. Tas jau nekas, ka pilnvaras ir plašākas par Igaunijas prezidenta, un ir daudz maz līdzīgas ar tautas vēlētā Lietuvas prezidenta pilnvarām. Varētu padomāt, ka tiesības ierosināt galvenās iedzīvotāju vēlētas institūcijas atlaišanu ir sīkums, ka likumprojektu ierosināšana un atlikšana arī, un tiesības izvirzīt premjeru arī ir tikai formalitāte. Nav gana, tā teikt.

Negribētos ticēt, ka pilnvaru apjoms ir galvenā sāpe, kādēļ šī brīža varas partijas nespēja atbalstīt šo iniciatīvu. Daudz ticamāks variants ir nevēlēšanās padarīt prezidenta amatu pārāk politisku, kāds tas neizbēgami kļūtu, ja notiktu vēlēšanas. Partijas būtu spiestas savā starpā konkurēt par šo amatu, ar kura palīdzību varētu vadīt koalīciju, vai tieši pretēji, ielikt mietu konkurentu koalīcijai spieķos. Pie tam, tad vēl atsevišķām partijām jārisina līderu trūkuma problēmu. Kopumā baigais vāks.

Tāpēc, protams, daudz drošāk, vismaz pagaidām, ir palikt pie esošās situācijas, partijām savā starpā novienoties par kādu kandidātu, kas būtu pēc iespējas nekaitīgāks visiem, un, vēlams, ne pārāk asociēts vai par labu kādai konkrētai partijai. Tomēr arī pārāk neitrālu nevar izvēlēties, citādāk partijām būtu jāsadzīvo ar tādu nekontrolējamu pašdarbību, kā VVF laikos.

Šī nav aģitācija tautas vēlētam prezidentam, lai ķertu aizgājušu vilcienu. Šī ir aģitācija uz pārdomām, vai vēlamies politiski neitrālu prezidentu. Instinktīvi pirmā atbilde būtu jā, jo gan jau vairums atzīs, ka prezidente Freiberga bija salīdzinoši lieliska. Tomēr Saeimas izvēlēts, neitrāls prezidents ir vairāk kā veiksmes spēle. Partijas nav ieinteresētas izvirzīt tādu prezidentu, kas pašrocīgi sāks bloķēt likumprojektus, draudēs ar Saeimas atlaišanu vai uztvers ministru prezidenta izvirzīšanu par ko vairāk, kā formalitāti, ja nu vienīgi, ja tādējādi varētu traucēt viena otrai. Attiecīgi, lai iegūtu mūsu vēlamo, neitrālo prezidentu, viņam vispirms jāizkrīt cauri Saeimas sietam.

Bet tagad aizmirsīsim jebkuru konkrētu prezidentu, kurš bijis, un nedomāsim katrs par to cilvēku, vai cilvēkiem, ko vēlētos par prezidentu. Vienkārši iztēlosimies ka par prezidentu ir kļuvis partijām nepiederošs, nekonkrēts cilvēks. Viņš nav politiski angažēts, kas ir plus, jo ar neitrālu aci varētu labāk saskatīt pastāvošās problēmas, un atbildīgi izmantojot savas diez gan plašās pilnvaras un ietekmi, varēs panākt vēlamas pārmaiņas. Tik tālu viss ir labi. Bet tagad iedomāsimies citu neitrālu prezidentu, tādu kuram godkāres, nezināšanas, neizdarības vai kādu citu personisku peripetiju dēļ vai nu nav vēlme iet pret straumi, kad tas nepieciešams, vai arī pretēji, viņš to darītu pa labi un pa kreisi, kad vajag un kad nē. Ko tad darīt ar šādu prezidentu? Saeimai konstitucionāli viņu nomainīt nav viegli, sabiedrībai prezidents faktiski vispār ir neaizskarams, atliek tikai pārdzīvot četrus gadus, un cerēt, ka nākamreiz ar neitralitāti veiksies labāk.

Politisks, kādai partijai piederošs vai cieši saistīts, prezidents, varbūt nevar skatīties ar neitrālu aci, un domāt tikai vienīgi par tautas interesēm. Tomēr tai pat laikā tāds prezidents nevar atļauties šīs tautas intereses neievērot, jo, kā nu jau vairākas vēlēšanas ir parādījušas, partijas tiek sodītas par tās līderu darbu, visspilgtākajam piemēram laikam esot Tautas Partijai. Attiecīgi, lai gan neitralitāte tiktu zaudēta, tiktu iegūts instruments, ar kura palīdzību kontrolēt partijas, tāpēc katram pašam sev jājautā, kas ir svarīgāk?

Jo labs neitrāls prezidents pie pašreizējā vēlēšanu stila, ir tikai veiksmes gadījums.

Visa stāsta būtība ir par mehānismu, kā panākt, lai tiktu ievēlēts labs, harizmātisks prezidents, kas būtu līderis, kurš savā rīcībā būtu paredzams, jo pārstāvētu mūsu katra intereses. Šim mehānismam jābalstās atbildībā, bet no neitrāla prezidenta var prasīt tikai personīgu atbildību, kas pats par sevi nav nekas daudz.  Ja partijas pārtrauktu praksi savā starpā pa kluso izvēlēties pelēkus prezidentus, kuri ikdienā būtu gandrīz neredzami, ja vien svētku dienās, tad mēs būtu tikai ieguvēji. Partijas jebkurā gadījumā kaulēsies savā starpā par iespējamo prezidentu, bet mēs tikai iegūtu, ja šī kaulēšanās būtu publiska un skaidri redzami. Partijām atklāti iestājoties par vienu vai citu kandidātu, nenoliedzami prezidenti būtu politiski angažētāki, bet no otras puses gan no prezidenta, gan viņa partijas varēs prasīt lielāku atbildību, jo bezatbildība nākamajās vēlēšanās tiktu sodīta. Ja process ir aizklāts, ja par kandidātiem nav diskusijas, ja partijas stingri un publiski neiestājās par kādu konkrētu kandidātu, tad ik četrus gadus, mums ir jāpaļaujas tikai uz deputātu godaprātu un veiksmi.

Attēls: Flickr: RHiNO NEAL

Pēdējās izmaiņas veiktas 06.04.2015

Atpakaļ uz sarakstu