Blogi

ES un drošība Eiropā – kas bijis, ko gaidīt?

Laikā, kad dienu no dienas vērojam situāciju Ukrainā, noteikti nevienam vien rodas šaubas, par to, cik droši esam mēs paši. Kas mūs sargā no līdzīgas situācijas šeit pat Latvijā? Kāda loma ir Eiropas Savienībai (ES) drošības īstenošanā Eiropā?

Drošība - ES dibināšanas mērķis

Pirms eju pie pārdrošiem secinājumiem, ka Eiropas Savienība (ES) nav spējīga nodrošināt mieru Eiropā, nedaudz piebremzēšu un aplūkošu situāciju no perspektīvas, kāda bija ES pirmsākumos - 1951.gadā, kad tika izveidota Ogļu un Tērauda kopiena (EOTK).

Līdz tam tieši Francijas un Vācijas savstarpējās attiecības bija pamats kariem Eiropā

Katrs aplūko pasauli, balstoties uz savu pieredzi. EOTK veidojošu valstu - Beļģijas Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Rietumvācijas - pieredze bija diezgan vienota. Eiropā nebūs drošības, kamēr nepastāvēs miers starp divām konfliktus izraisošajām Eiropas valstīm - Franciju un Vāciju. Vācu un Franču tautas savā starpā bija karojušas jau kopš antīkās Romas laikiem, vēl līdz pagājušajam gadsimtam izraisot karus, kuros parasti līdzi tika ierautas arī citas Eiropas valstis. Var teikt, ka šie savstarpējie konflikti kulminēja abos pasaules karos, kuri lielā mērā bija šo abu valstu izraisīti. Lai gan pēc Otrā pasaules kara bija redzams, ka turpmāk ASV un PSRS būs tās, kas ap sevi polarizēs citus, tomēr līdz tam tieši Francijas un Vācijas savstarpējās attiecības bija pamats kariem Eiropā.

Šāda pieredze bija tiem, kas pirms vairāk nekā 60 gadiem izvēlējās pārtraukt šo ciklu un izveidot Eiropas Ogļu un Tērauda kopienu, tajā apvienojot Franciju un Vāciju. Ogles un tērauds tolaik joprojām bija galvenie resursi, kas bija nepieciešami militārās tehnikas ražošanai. Izveidojot EOTK, tam tika dota vara pār ogļu ieguvi un tērauda ražošanu, kā arī iegūto resursu sadali starp sešām dibinātājvalstīm, padarot cīnīšanos par atsevišķiem resursu ieguves vai industriāli svarīgiem reģioniem neloģisku. Tam bija arī simboliska nozīme, jo Vācijas un Francijas apvienošana parādīja apziņu par savu lomu šajos konfliktos. Šīs Eiropas valstis bija nogurušas no kariem, kuri tās iznīcina. 

Ar laiku šī kopiena paplašinājās gan dalībvalstu skaita ziņā, gan kompetenču ziņā. Papildus tēraudam un oglēm nāca klāt lauksaimniecība, atomenerģija un citas atbildības jomas. Tika noņemtas tirdzniecības barjeras - gan fiziskas, piemēram, valstu robežas, gan ekonomiskas, piemēram, atsevišķu valstu muitas nodokļi. Pakāpeniski integrējoties, ir izveidojusies Eiropas Savienība, kāda tā ir mūsdienās ar savu ekonomiskās mijiedarbības seju.

Savulaik starp abiem pasaules kariem, pastāvēja tāda savienība kā Nāciju līga, kuras biedri bija lielākā daļa pasaules valstu, tai skaitā Latvija. Tās mērķis bija atturēt valstis no kariem vienai ar otru, tā centās panākt politisku vienotību starp visām valstīm. Šāda vienotība nebija iespējama, jo katrai valstij bija atšķirīgas intereses, tādēļ, lai tās aizstāvētu, tās turpināja karot savā starpā.

EOTK veidotāji apzinājās - lai panāktu politisku vienotību, vispirms ir nepieciešamas kopīgas intereses, un panākot ekonomiku sadarbību un arvien ciešāku tirgus apvienošanu, šīs atšķirības samazinās. Līdz vairs nav nekā, par ko būtu vērts karot. Šis arī ir ES galvenais drošības sasniegums - tā dod drošību pati no sevis, pati priekš sevis.

ES, NATO un drošība aiz robežām

Tomēr miers ES valstu starpā mūsdienās ir tik pašsaprotams, ka lasītājam varētu šķist: "Ko autors tur ņemas?" Par tiem riskiem, kas sagaida Latviju, un ES turpat aiz robežām.

Runa neizbēgami kādā brīdī būs par Krieviju, tāpēc, ja jau ES iekšējo drošību apskatīju no tās pirmsākumiem, tad arī ārējo drošību aplūkošu no tā paša laika.

20.gs. 50-tajos gados jau bija daudz maz iezīmējušās Aukstā kara robežas, kā arī pēc varas pārņemšanas Čehoslovākijā un Berlīnes blokādes Staļina ambīcijas bija caurmērā apzinātas arī Rietumos. Lai stātos pretim Padomju Savienības draudiem, tika izveidota Ziemeļatlantijas Līguma organizācija, kas mums labāk zināma kā NATO.

NATO 5.pants: "Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm..."

Latvijā bieži vien tiek iztirzāts NATO līguma 5. pants, kurā noteikts, ka: "Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm...", kur teikuma daļai par Eiropu un Ziemeļameriku jāpievērš īpaša uzmanība, jo tas akcentē faktu, ka NATO tika veidots, lai aizstāvētu Eiropu un Ziemeļameriku.

Ja EOTK tika izveidots, lai pasargātu sevi iekšēji, tad NATO tika izveidots, lai pasargātu sevi ārēji. Šo lomu NATO nav zaudējis un joprojām ir lielākais kolektīvās drošības garants tās dalībvalstīm. Lai gan NATO bieži vien tiek uztverts kā pretspēks Varšavas līguma blokam, kur galvenā nodarbe bija abpusēja mērīšanās ar ieroču lielumiem, tas nav NATO vienīgais devums. NATO vēl joprojām ir noderīgs, jo gadu desmitu laikā ir izstrādātas desmitiem koordinācijas shēmas, lai labāk organizētu starpvalstu militāro sadarbību. Kareivju apmācība, gaisa patruļas, jūru patruļas, kareivju rotācijas, instruktoru apmaiņas - tas viss lielā mērā notiek caur NATO struktūrām.

Ik pa laikam izskan aicinājums pēc vienotas ES armijas, bet šī iniciatīva negūst lielu atbalstu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo nav pārliecības, vai tiešām ASV palīdzība Eiropā vairs nebūs vajadzīga, it īpaši aplūkojot pēdējos notikumus. Otrkārt, funkcionāli NATO ir bijis ļoti efektīvs. Par NATO reputāciju var daudz un plaši runāt, tomēr viena lieta ir līdz šim neapšaubāma - Eiropā neviena valsts nav iebrukusi NATO valstī. Ja kāda dalībvalsts militāra konflikta dēļ, zaudētu savu teritoriju, tad NATO nebūtu pildījusi savu mērķi un no šādas alianses nebūtu jēgas.

Ukraina un Latvija

Vērojot situāciju Ukrainā, daudzi uzdod jautājumu, vai kas tāds varētu notikt Latvijā, bet daudz retāk dzirdu kādu jautājam, kāpēc tas nenotiek Latvijā?

Gan teritoriāli, gan pēc iedzīvotāju skaita Ukraina ir daudzreiz lielāka par Latviju, un arī etniskās aizsardzības kārti Krievijai, proporcionāli abu valstu etniskajam sastāvam, vajadzētu būt vieglāk izspēlēt Latvijā nekā Ukrainā. Kādēļ šobrīd viss konflikts un nesaskaņas norisinās Ukrainā? Tāpat kā Ukraina, arī Latvija bija PSRS sastāvā.

Rādītājs	Ukraina	Latvija
Iedzīvotāju skaits	45,871,738 milj.	2,237,800 milj.
Citu tautību iedzīvotāji	Krievi 17,3%, baltkrievi 0,6%, moldāvi 0,5%, Krimas tatāri 0,5%, bulgāri 0,4%, ungāri 0,3%, rumāņi 0,3%, poļi 0,3%, ebreji 0,2% u.c.	Krievi 27,3%, baltkrievi 3,51%, ukraiņi 2,45%, poļi 2,29%, lietuvieši 1,31%, ebreji 0,43%
Teritorija km2	603,500	64,589
ES dalībvalsts	Nav	Ir
NATO dalībvalsts	Nav	Ir

Eirāzijas Savienība, viens no šī brīža lielākajiem Putina projektiem, tiek konstruēta uz bijušo PSRS valstu bāzes. Kādēļ nevienai no Baltijas valstīm īpaši pat nemēģina kaut ko tādu piedāvāt? Variants - Ukrainas ekonomika ir lielāka. Tomēr, lai šī savienība nebūtu kvartets starp Krieviju, Baltkrieviju, Kazahstānu un Ukrainu, kas pēc iekšzemes kopprodukta uz ES fona tāpat būtu tāda pundurīšu savienība, citi mini kandidāti no Vidusāzijas valstīm nebūtu daudz spožāki par Baltijas trio. Kāpēc ne Latvija?

Nebūšu pārāk oriģināls - tādēļ, ka esam NATO un ES dalībvalstis. Ukrainas notikumi labi parāda, ka Aukstā kara noteikumi nekur nav pazuduši - NATO valstis un galvenokārt konfliktā iesaistītā ASV un Lielbritānija, kas bija atbildīgas par drošību, nav gatavas sūtīt uz Ukrainu savus karavīrus, jo nevēlas riskēt ar tiešu sadursmi pret Krievijas armiju. Tās apmēri ir samazinājušies kopš PSRS, tomēr Krievijas armija joprojām ir otra lielākā pasaulē. Lai gan pret kopējo NATO tā ir neliela, šis joprojām ir kodolieroču jautājums. Ukrainai savulaik arī bija kodolieroči, no kuriem viņa atteicās draudzīgajā periodā pēc PSRS sabrukšanas, kad saņēma drošības garantijas, parakstot līgumu ar Krieviju, ASV un Lielbritāniju. Daudzi cilvēki kļūdaini velk paralēles starp NATO līgumu un šo parakstīto četrpusējo līgumu. Proti, ja Lielbritānija un ASV atstāja Ukrainu, vai situācija Latvijā būtu atšķirīga? 

1994.gadā šī pārmaiņu gaisotne bija diezgan dzīva, jo vesela paaudze bija izaugusi un nezinājusi neko citu kā šo Auksto karu, tādēļ šāda veida sadarbība bija kas jauns. ASV bija pielikusi lielas pūles visu Aukstā kara periodu, lai citas, pat sabiedroto valstis, kā, piemēram, Dienvidkoreja vai Izraēla, pašas neražotu kodolieročus, tā vietā sniedzot savas garantijas drošībai. Tagad tā saskārās ar Ukrainu, kas bija daļa no PSRS, kurai vēsturiski ir bijusi cieša saikne ar Krieviju, un kur varēja panākt atteikšanos no kodolieročiem. Divdesmit gadi ir ilgs laiks. Pieļauju, ka tolaik nedz Lielbritānija, nedz ASV neiedomājās, ka Krievija kaut kad izvērtīs šādu militāru kampaņu pret valsti, no kuras nāk tās saknes, tādēļ šādas garantijas arī tika vieglu roku dotas.

NATO un Latvija

Kāda atšķirība ar Latviju un NATO? Varbūt atkal desmit gadus neviens nav sekojis līdzi, un tagad par mums ir aizmirsts? Atšķirība ir tajā, ko redzam šobrīd. Mūsu reģionā notiek regulāras plaša mēroga mācības, mūs atbalsta papildu kuģi, pār mūsu teritoriju patrulē NATO lidmašīnas no dažādām dalībvalstīm, kuru skaits Krimas krīzes laikā tika palielināts, kā arī izvietoti 600 ASV karavīri, katrā Baltijas valstī un Polijā pa 150.

Šie skaitļi ir nelieli, bet tiem arī nav jābūt lielākiem, jo to loma ir simboliska, nosūtot savus spēkus šeit no dažādām NATO valstīm, tiek atgādināts, ka uzbrukums vienai valstij būtu uzbrukums visām, ne tikai vārdiski, bet faktiski, jo zem sitiena būtu visu šo valstu karavīri.

Kas no šī visa notika Ukrainā? Praktiski nekas. Jebkurš līgums ir tikai papīrs, līdz brīdim, kamēr rodas mehānismi, kā līgumā noteikto ievērotu un īstenotu. NATO šie mehānismi tiek visu laiku uzturēti kārtībā, savukārt Ukrainā ar ASV, Lielbritāniju un Krieviju tādi faktiski neeksistēja, un tā ir galvenā militārās drošības atšķirība starp Ukrainu un Latviju šodien.

ES un Latvija

Krievijas resursi ir daudz lētāki, bet nav neaizvietojami.

Tomēr vēl būtiskāks drošības garants Latvijai ir ES. Gadu gaitā tā ir augusi līdz 28 valstu ekonomiskajam milzim, lielākam par ASV, un astoņas reizes lielākam par Krieviju. Šobrīd Krievijas IKP ir aptuveni tāds pats kā Itālijai. Pirmās ekonomika joprojām ļoti balstās uz tādiem dabas resursiem kā gāze un nafta. Tai pat laikā Krievijai tiek paredzēta daudz straujāka izaugsme par lielākajām ES valstīm, tomēr tikai tad, ja ES turpina pirkt Krievijas resursus, kuri ir daudz lētāki, bet nav neaizvietojami. ES ir cieša saikne ar vairākām, resursiem bagātām Tuvo austrumu valstīm kā Saūda Arābija, Kuveita, Katara u.c.  Lai gan atsevišķi Krievijas politiķi ar bravūru smīkņā par sankcijām, Krievija no ES ir daudz vairāk atkarīga, nekā ES no Krievijas. ES ir pirmais Krievijas eksporta partneris, kamēr Krievija tai ir trešā, kas arī var šķist augstu, ja neņem vērā, ka ES iekšējais tirgus ir daudzreiz lielāks, tādēļ ES ciestu no sankcijām daudz mazāk. Tiesa gan, ES vide nav tik homogēna kā mēs Latvijā varētu vēlēties, un dažādas ES daļas cietīs dažādos apmēros. Tuvāk esošajām valstīm kā mūsu Latvijai ciešot vairāk. Tomēr uz to var palūkoties arī pretēji. Proti, tuvāk esošās valstis arī ir visapdraudētākās.

Uzskatu, ka sankciju izraisīts ekonomikas kritums ir daudz mazāka problēma nekā tās problēmas, ar ko šobrīd sastopas Ukraina.

Ukraina nav ES, kādēļ vispār jāpiemēro sankcijas? Kādēļ Latvijai principa pēc šobrīd būtu jācieš? Tā kā pie varas Ukrainā nāca cilvēki, kas iestājās par virzību uz ES, izrādot atbalstu šai varai, mēs izrādītu atbalstu potenciālajai dalībvalstij (kaut vai līdz tam, visticamāk, būtu vismaz desmit gadi). Pat ja vara mainīsies un Ukraina atkal dosies uz austrumiem, Latvija būs ieguvēja, jo ES būs tie, kas atcerēsies mūsu nostāju, un līdzīgā situācijā tiem būs daudz vieglāk izrādīt pret mums solidaritāti, ja mēs reiz to izrādījām pret citiem.

Resursu limiti un svaru kausi

Tas lielā mērā ir ekonomikas jautājums, jo arī Krievijā kā jebkur citur, lai ražotu ieročus vai sviestu, ir vajadzīga nauda. ES ir pierādījusi savu spēju izplēsties un piesaistīt naudu. Tie, kas iedzīvotājus dēvē par proletariātu, to sauc par imperiālistisko kapitālismu. Tie, kuri dzīvo šajā gadsimtā, to vienkārši sauc par labu biznesu. Lai kā Krievija vēlētos likt pierobežai lūkoties uz visiem dzīves aspektiem caur Otrā pasaules kara ideoloģiju prizmām, tai ES nauda ir jāņem vērā.

Galu galā, ne jau tikai Ukrainas armija šobrīd notur Krieviju aiz robežām, to dara ES ar Šengenas zonu. Katrai pusei ir savi resursu limiti. Tāpat kā Krievijai, arī ES un NATO ir savas spēju robežas. Tur, kur svaru kausi ir līdzsvarā, rodas konflikts. Tur, kur līdzsvara nav, nav arī konflikta. 2004.gads panāca to, ka vismaz Latvijā svaru kausi bija par labu ES un NATO. 

Foto avoti: US Army Flickr Photostream

 

Pēdējās izmaiņas veiktas 14.05.2014

Atpakaļ uz sarakstu