Blogi

Sep172014
Vilmārs Vītoliņš

Kāpēc ir tik grūti izvēlēties, par ko balsot?

Ja raidījumu starplaikos īpaši nopietno seju īpatsvars ir strauji palielinājies, tad visticamāk tuvojās kārtējās vēlēšanas - šoreiz Saeimas. Kā jau ierasts, pozīcija stāsta, cik feini puiši un meitenes viņi ir, cik labi valsti uzpasējuši un zelta pilis sataisījuši, savukārt opozīcija noraidoši groza galvu, birdinot krokodila asaras par Latvijas neveiksmes stāstiem.  Jaunie spēki visus vecos nozākā, jo viss Latvijā ir slikti, nepareizi un netaisnīgi. Kopumā esam sagaidījuši lielo septembra izpārdošanu, kur visas puses cenšas mums labāk pārdoties jeb mūs nopirkt, atkarīgs, no kuras puses paskatās.

Reklāmu virpulis, kurām nav sakara ar Saeimas likumdošanas darbu

Šāda tirgošanās būtībā ir normāla parādība, tikai nebūtu vēlams, lai mūs nopirktu lēti. Saeima ir valsts likumdevējs, tā izdod likumus, tomēr, reklāmām jau ejot pilnā sparā, tajās piedāvātus likumu grozījumus nevar dzirdēt. Jā, tā nav pieņemts, un no sabiedrisko attiecību puses šāda ideja nav pievilcīga, jo vēlētāja uzmanību labāk piesaistīs krāšņi īpašības vārdi, kuri raksturo izcilus cilvēkus, kuri nāk no spēcīgām partijām, piedāvājot labu dzīvi, taisnīgumu, prātu un platu smaidu. Var jau saprast, ka kaut ko konkrētu solīt ir politiski neizdevīgi,  jo pēc četriem gadiem var piesieties. Vispār pēc Repšes kunga izteiciena "kā var nesolīt?" vēlme aizrauties ar solījumiem ir maza. Tā vietā tiek atgādināts par pagātnes nopelniem, gan pēdējos gados paveiktiem, gan pirms desmit un divdesmit gadiem sasniegtiem. Protams, pa virsu tas viss vēl piepušķots un tikai sev klāt pierakstīti kopīgi paveiktie darbi.. Beigās esam ieguvuši pilnu bāru ar audiovizuāliem kokteiļiem, kur katrs spēks cenšas radīt "pareizās" emocijas, lai tikai mēs ar savu balsi to nopirktu. Tomēr ar partiju plānoto politikas veidošanu šiem rullīšiem ir maz kas kopīgs, un tikpat labi var skatīties Rimi akciju reklāmas un no tām izzīlēt Latvijas tālāko kursu.

Politiskās debates – reklāmā parādās saturs

Šeit nevēlos kritizēt politiskās reklāmas par to bezjēdzīgumu, tādas tās ir un tādas tās būs. . Svarīgāks ir priekšvēlēšanu saturīgākais posms, proti, debates. Minūti un pusminūti garajās TV reklāmās visus nākotnes plānus nevar ielikt, pat ja gribētu (tas gan nenozīmē, ka nevajag mēģināt). Debašu laikā šāda atruna jeb nespēja skaidri paust savu viedokli nedrīkstētu būt.

Politisko debašu kvalitāte atkarīga no mūsu pašu prasīguma

Debatēs partiju līderi sanāk pie podestiem, stāsta par visu, ko plāno darīt, par visu slikto, ko cits līderis savulaik izdarījis, kopumā tāpat sevi reklamē. Parasti par nākotnes plāniem stāsta plaši, lieli un populistiski, uz pretjautājumiem atbild šķidrāk, bet, kad būs jāatgādina par blakus stāvošo nepiepildītiem solījumiem un citiem grēkiem, tad atkal runā ilgi un stipri. Tas tiešām ir nesalīdzināmi saturīgāk par reklāmām. Tiesa, politisko debašu saturs Latvijā vēl ir jāizkopj un jāattīsta, tomēr kvalitāte ir atkarīga no mūsu pašu prasīguma pret politiķiem un pret sabiedriskajiem medijiem.

Pēc šīm ceremonijām mēs ejam atdot savu balsi, un aptuveni pēc mēneša aptaujas rādīs, ka jaunajai Saeimai uzticas aptuveni 10% iedzīvotāju. Kādēļ tas tā ir?

Ierastā un nepatīkamā pēcgarša

Pirmkārt, visas partijas un līderi gan pamatoti, gan nepamatoti šī mēneša garumā tiek savstarpēji nomelnoti gan debatēs, gan medijos, kur sižetu skaits par atklātiem vai aizmirstiem skandāliem saaugs ātrāk, nekā šī gada baravikas. Tas ir pareizi, jo sliktos darbus nevajag aizmirst, tomēr pēc visu šo samazgu uzņemšanas paliek nepatīkama pēcgarša, jo nomelnošanas nevienu nav atstājusi tīru, arī to, par kuru tika balsots.

Otrkārt, mēs kā vēlētāji gribam visu, tādēļ tiek solīts viss, bet kad PR radītās emocijas norimušas, sākam atgriezties realitātē un saprotam, ka prasīto utopiju mums nedz varēs, nedz mēģinās dot, un ar to arī uzticība beidzas. Šobrīd aktuāla ir krīze Ukrainā, tādēļ tiek prasīts finansējums NBS, arī medicīnai finansējums par mazu, izglītībai tāpat. Arī pensijas nav pietiekami augstas, ceļi tikai retais ir augstā līmenī, valstī valda augsta sociālā nevienlīdzība - tās visas, bez cinisma, ir īstas problēmas, kuras Latvijā jāpārvar. Problēma rodas brīdī, kad tas viss tiks arī solīts.

Kā to pārtraukt?

Pašiem jābūt gudrākiem. Jāzina, kas sola un ko sola 

Nav viegla un ātra risinājuma, kā pārtraukt šo lēto pirkšanu, vienīgi pašiem jāpaliek prasīgākiem un gudrākiem. Jāzina, kas sola un ko sola.

Piemēram, reiz kandidēja politiķis, kurš ambiciozi solīja 50000 darba vietu, ko radītu ar savu patentēto "Darba Ģeneratoru #2009", bet šī ierīce laikam salūza. Tas nenozīmē, ka  cilvēki nekad nelabojas, tomēr atkal kāpt uz tā paša grābekļa nevajag. Kā pieredze rāda, uzpūstu skaitļu saukšana no jebkura kandidāta būtu jāuztver ar skepsi. 

Ja kāda partija jau vairākas vēlēšanas pēc kārtas cīnās ap 10-15%  robežu, katram pašam jāvērtē, cik lielus kalnus šī partija var viena gāzt. Reformu Partija bija labs piemērs, ka pat ar veiksmīgu vēlēšanu rezultātu savus ambiciozos plānus realizēt neizdevās. Politika ir kompromisu māksla, kur iziešana uz tankiem reti sniedz vēlamo rezultātu. Tādēļ ir velti lolot cerības, ka kāda partija, kas publiski iestājas pret visiem, kaut ko arī varēs sasniegt.

Nevar būt divas vai vairākas prioritātes vienā jautājumā - prioritāte var būt tikai viena. Nav nekāds grēks pateikt, piemēram, ka "šinī brīdī drošība ir vissvarīgākā, tādēļ, jāpacieš ekonomiskās grūtības šodien, lai valsti saglabātu rītdien". Tam var piekrist vai nepiekrist, bet tas parāda mugurkaulu un to kas partijai ir svarīgi, uz ko tā tiecas.

Ideoloģiskās vērtības un solījumi

Liela problēma uzticības zudumā ir partiju vājās vērtības. Jo jebkāda pieturēšanās pie vērtībām un pārliecībām jeb ideoloģijām (Latvijā nedaudz vēl baidoties no šī vārda), ļautu sabiedrībai prognozēt ne tikai to, kas no šīs partijas ir sagaidāms tuvāko četru gadu laikā, bet arī to, kāda tā būs vēl pēc astoņiem un tālāk. Nepiekrītu Sudrabas kundzei, ka taisnība ir tikai viena. Katra paša vērtības un vajadzības nosaka, kas ir taisnīgi.

Nepiekrītu Sudrabas kundzei, ka taisnība ir tikai viena

Piemērs nav tālu jāmeklē. Proporcionālais ienākumu nodoklis var tikt uzskatīts gan par taisnīgu, gan netaisnīgu. Piemēram, pie augstas nevienlīdzības sabiedrībā tas ļautu nabadzīgākajai iedzīvotāju daļai paturēt sev vairāk nopelnītas naudas nekā tiem, kuri ir turīgāki un ikdienā necīnās ar galu savilkšanu bērnu apgādāšanai, veselībai, pārtikai, īrei u.tml. Šī ir sociālistiska pieeja, ko parasti atbalsta kreisi noskaņotas partijas, kuras cīnās par maznodrošināto interesēm.

Pretējs ir viens ienākumu nodoklis visiem, bet tas arī ir taisnīgs, jo neviens netiek "sodīts" par augstākiem ienākumiem, kuri, iespējams, panākti ar mērķtiecību, ilgstošu mācīšanos, kāpšanu pa karjeras kāpnēm, riskēšanu ar aizņēmumiem u.tml., kā rezultātā pilsonis ir godīgi nopelnījis savu augsto iztiku. Pie tam, ja kāds nopelna, pieņemsim, 1000 EUR mēnesī, nenozīmē, ka šis cilvēks nestāv uz trausla ledus ar daudz apgādājamajiem, kredītsaistībām un dārgām veselības izmaksām, kur galu savilkšana arī ir katra mēneša jautājums. Šādu pieeju parasti atbalsta liberāli noskaņoti politiskie spēki, kuri atbalsta uzņēmējus un uzskata, ka ir tirgus likumi, kuros valstij nevajag iejaukties. Viņi seko principam, katrs pats ir savas laimes kalējs.

Katrā no šīm pieejām var atrast savu taisnīgumu, bet abi risinājumi ir pretēji un tādai, manuprāt, ir jābūt arī politikai, kurā iestājas par vienu vai par otru virzienu, un nevis tikai par to, ko sabiedriskās aptaujas izcēlušas kā populārāko.
Tāda arī ir ideoloģiju loma politikā - tie ir iekšējie principi, pēc kuriem partija vadās, risinot ikdienišķus - gan nozīmīgus, gan triviālus likumdošanas pienākumus. Ja būtu lielāka skaidrība par šīm vērtībām jeb ideoloģijām, vēlētājam Latvijā būtu vieglāk orientēties politiskajā piedāvājumā, jo citādi sanāk, ka latviešiem jābalso tikai par latviešu partijām, bet krievvalodīgajiem – par krievvalodīgo interešu aizstāvjiem.

Manuprāt, mūsdienu Latvijā valda tikai viena ideoloģija - nacionālisms. 

Bet var saprast, kādēļ daļai sabiedrības pats vārds „ideoloģija” jau izraisa nepatiku. Gadu desmitus tas nozīmēja Marksisma-Ļeņinisma propagandēšanu totalitāra režīma ietvaros bez iespējas apšaubīt partijas politiku, bet ar iespējām uzņemt no augšas uzspiesto smadzeņu skalošanu. Tomēr patīk tas vai nē, bet ideoloģijas vada mūsdienu politiku. Ironiski, ka mūsdienu Latvijā, manuprāt, joprojām valda tikai viena - nacionālisms. Neatkarīgi no vietas - Saeimā, pašvaldībās vai Eiroparlamentā - visur ir skaidri saskatāma nespēja sastrādāties starp dažādu etnisku grupu pārstāvjiem.

Tas ir saprotami, ka valstīs ar dažādām etniskām grupām pastāv nacionālistiskas partijas, tomēr ir samērā nožēlojami, ka vēl pēc divdesmit neatkarības gadiem tas ir galvenais ideoloģiskais kritērijs, pēc kura vadās politiskās partijas. Ir dzirdēts, ka reformas stagnē, ka gadiem ilgi iestrēgst likumprojekti, pārvaldes sistēma lielā mērā ir tāda pati, kā pārējas periodā no PSRS. Viena problēmas puse stagnācijai ir korupcija, bet otra ir partiju griba, partiju iniciatīva veikt reformas, mainīt likumus. Ideoloģijas liek un faktiski pieprasa veikt kādu virzību. Ja partija iestājas par kādām vērtībām, jābūt reāliem, tā teikt "taustāmiem" pierādījumiem, uz kuriem var atsaukties katrās nākamās vēlēšanās. Tomēr, kamēr iedzīvotāji paši nesāk prasīt konkrētās lietas, piemēram, to pašu progresīvo nodokli, tikmēr arī neaugs stipras sociāldemokrātiskas partijas.

Kā vēlētājs es tiešām gribētu, lai tiktu piedāvātas ne tikai kampaņas par praktiskām likumdošanas izmaiņām, bet lai starp partijām pastāvētu konkurence par risinājumiem. Lai vēlētājs varētu izvēlēties starp vērtībām, nevis starp matemātisku loģiku – izskaitot, kurai partijai ir mazāk cilvēku ar sliktu reputāciju. Politiķu reputācija ir svarīga, bet tam ir jābūt vienam no izvēles kritērijiem, nevis vienīgajam.

Saeima ir sabiedrības spogulis visā tās krāšņumā

Katram no mums, pirms sākas šī priekšvēlēšanu izpārdošana, ir jāzina, ko vēlamies, un vēl svarīgāk - kāpēc, jo šo četru gadu laikā jābūt izkopušam noteiktu pārliecību par dažādiem jautājumiem. Pienākot kampaņu laikam, būs izveidojies filtrs, kas nelaidīs cauri tukšus vārdus, mētāšanos ar cipariņiem un balstīšanos tikai uz citu nogānīšanu. Katrās vēlēšanās, kuras cilvēka dzīvē būs desmitiem, ir iespēja mācīties vai arī ierauties sevī, nebalsot un ļaut izlemt citiem. Mēdz teikt, ka ar balsojumiem tiek audzināti politiķi, bet gribētu teikt, ka ar balsošanu katrs audzina pats sevi. Mēs piespiežam sevi atcerēties politiķu uzvārdus, darbus un filtrēt solījumus, domājot līdzi, vai tie ir iespējami, kā tie kombinējas kopā viens ar otru un vai kandidāts neuzvedas kā amēba, sakot, ka nonākot krustcelēs, var sadalīties un iet pa labi un pa kreisi vienlaicīgi.

Demokrātija aug lēnām. Pat ja mēs katrs šodien apsēstos un pierakstītu parastas ikdienas lietas, kas mūsu satrauc un rada neērtības, mēs tāpat kardināli nevarētu mainīt Latvijas politiku. Tomēr gadu laikā ar katrām vēlēšanām un katru politisko darbību no iedzīvotāju puses - vai tās ir diskusijas medijos vai vienkārši savstarpēji draugu lokā, vai ar nepazīstamiem cilvēkiem trolejbusā, Latvija mainās. Lai gan es pats tolaik vēl biju pārāk mazs, lai ko atcerētos, tomēr pieļauju, ka var piekrist, ka Latvija ir mainījusies un kļuvusi labāka nekā pirms divdesmit gadiem. Mūsu pašu vērtības noteiks, kāda tā būs vēl pēc divdesmit.

Politiķi nav superzvaigznes, bet tādi paši līdzcilvēki, kam ejam garām uz ielas 

Tiem, kas teiks, ka politika ir naudas pelnīšanas pasākums un politiķi primāri darbojas savā un pietuvinātu cilvēku labā, ir sava taisnība, jo parlaments ir sabiedrības spogulis. Ja kaut kādai afērai ir politiskais jumts, tas nozīmē, ka citviet sabiedrībā ir arī sienas un pamati, un šie cilvēki nav nekādas politiskās skatuves zvaigznes, bet tādi paši līdzcilvēki, kuriem ejam garām uz ielas.

Cik bieži ir dzirdēts teiciens: "Labi, viņš zog, bet vismaz kaut ko atdod", pilnībā samierinoties ar to, bet vēlāk atkal uztraucoties par korupciju. No katra paša attieksmes atkarīgs, kādam jumtam mēs liek pamatus, kādas vērtības mēs gribam Saeimā redzēt un vai katram pašam likums ir principiāls jautājums. Starpība starp dažu desmitu iedošanu ceļu policistam vai tūkstošiem lielu kukuli ir tikai mērogā, un akmeni tiešām var mest tikai tas, kurš bez vainas. Paši kļūstot labāki, zinošāki un godīgāki, varēsim brīvāku sirdi prasīt no citiem to pašu. Arī paši paliekot stingrāki savā pārliecībā, varēsim izvairīties no tā, ka mūs centīsies lēti nopirkt. 

Foto avots: torbakhopper, Flickr.com, Creative Commons Licence

Pēdējās izmaiņas veiktas 17.09.2014

Atpakaļ uz sarakstu

Lūdzu, autorizējies!

Lai balsotu, lūdzu, autorizējies ar savu sociālo tīklu profilu! Tavi personas dati nebūs pieejami trešajām pusēm!